Kas ir noliegums un kāpēc tas rodas?
Noliegums ir viens no spēcīgākajiem un sarežģītākajiem psihes aizsardzības mehānismiem, ko cilvēka psihe izmanto, lai pasargātu sevi no sāpīgām, nepatīkamām vai biedējošām realitātēm. Alkohola atkarības gadījumā noliegums ir gandrīz neizbēgama parādība. Tas var izpausties dažādi, un bieži vien tas ir tik dziļi iesakņojies, ka pats atkarīgais nespēj to atpazīt.
Biežākās nolieguma izpausmes:
Minimizēšana: "Es jau nedzeru tik daudz," "Es dzeru tikai nedēļas nogalēs," "Man nav problēmu, es varu pārtraukt, kad vien gribu." Šī ir klasiska nolieguma forma, kurā atkarīgais samazina savu patēriņu vai tā ietekmi.
Vainas novešana uz citiem: "Es dzeru tāpēc, ka man ir slikts darbs," "Mana sieva mani tracina," "Ja viņi mani saprastu, es nedzertu." Šeit atkarīgais meklē ārējus iemeslus savai rīcībai, izvairoties no personīgās atbildības.
Vienkārši ignorēšana: Nespēja vai nevēlēšanās atzīt, ka vispār pastāv problēma. Cilvēks var aktīvi izvairīties no sarunām par savu dzeršanu, mainīt tēmu vai kļūt agresīvs.
Racionalizācija: Meklē loģiskus (bet nepatiesus) iemeslus savai dzeršanai, piemēram, "Man vajag iedzert, lai varētu gulēt," vai "Es dzeru, lai nomierinātos pēc stresa pilnas dienas."
Salīdzināšana ar "sliktākiem" gadījumiem: "Es jau nedzeru tik daudz kā Jānis, viņš ir īsts alkoholists." Šī taktika palīdz justies labākam un noliedz savu problēmu.
Noliegums rodas, jo atzīt alkohola atkarību nozīmētu saskarties ar milzīgu emocionālo un sociālo slogu. Tas ietver kaunu, vainas sajūtu, bailes no sprieduma, bailes zaudēt kontroli, bailes no atkarības stāvokļa, bailes no atveseļošanās procesa smaguma, kā arī iespējamām negatīvām sekām (darba zaudēšana, attiecību sabrukums, finansiālas grūtības, veselības pasliktināšanās). Noliegums ir kā mēģinājums pasargāt sevi no šīm nepatīkamajām un biedējošajām emocijām. Tā ir sava veida "drošības zona", lai gan patiesībā tā ir bīstama ilūzija.